Ziemas baltais laiks ir arī kluso pārdomu laiks. Laiks, kad varam ielūkoties  sevī, vairāk būt kopā ar savām ģimenēm un arī izlasīt kādu pasaku – tā smeļoties jaunas gudrības, ko mantojumā mums atstājušas iepriekšējās paaudzes.

Pasakas aizved mūs uz tālām, noslēpumainām zemēm, apslēpto dārgumu krātuvēs, ieved  briesmu pilnajā pazemē, liek uzkāpt augstajās kalnu virsotnēs  un cīnīties ar velniem, briesmoņiem, pūķiem un milžiem. Pasakas ir brīnumu pilnas. Kas tikai tur nenotiek!

Caur pasakām mēs apgūstam dzīves vērtību sistēmu, pieredzi par to kā rīkoties dažādās situācijās, kā saglabāt drosmi un cilvēcību brīžos, kad gribas būt egoistiskiem un vājiem. Tās lasot mēs kļūstam iecietīgāki, iejūtīgāki, saprotošāki, sirdsgudrāki, ticam labajam un meklējam ceļus kā tikt galā par ļaunā darbiem un reizēm pašiem ar sevi.

Pasakas ir kā sapnis par skaistu dzīvi, aicinot padomāt, kas tad dzīvē ir svarīgākais – vai vienmēr tā būs nauda, vara, slava? Kāds es esmu  šajā pasaulē? Kādi ir mani labie tikumi un pie kuriem vēl jāpiestrādā. 

Ar pasakām tiek nodota paaudzēs krātā kultūras pieredze. Tās ir pamācošas un noslēpumu pilnas. Tā  ir gadsimtos uzkrātā tautas gudrība, kas ved uz noslēpumaino laimes zemi. Lasot pasakas mēs augam – kļūstam godīgāki, atbildīgāki, stiprāki garā, čaklāki, mācāmies cienīt viens otru, tā darot pasauli  skaistāku. 

Pasakās ir viss, ar ko sastopamies lielajā dzīvē, tikai jāprot to saskatīt.

Lai Jums visiem  skaists ceļojums pasaku pasaulē!

Bibliotekāre Ingrīda